Desmitgades skrien, cita citu apsteidzot. Meinhards fon Gerkans 3. janvārī sagaidīja savu 80. dzimšanas dienu, un šajā, 2015. gadā, ir mūsu arhitektu partnerības 50. jubileja. Mēs apzināmies - tas ir pārbagāts dzīves un profesionālās darbības posms!

Meinharda pirmās trīs mūža desmitgades ir ietekmējušas kara liesmas, tēva un mātes zaudējums, viņa - bārabērna pašapliecināšanās izaicinājums, audžuvecāku antropozofiskais iespaids un daudzpusīgi apdāvinātā jaunekļa svārstīšanās starp fiziku, jurisprudenci, aktiermākslu, līdz beidzot notika izšķiršanās par labu arhitektūrai. Pēc tam sekoja piecas ar arhitekta aicinājumu piepildītas desmitgades, pusgadsimts pulsējošas aktivitātes.

Mēs satikāmies Berlīnē piecdesmito gadu beigās, Tehniskās universitātes „obligātajā studiju programmā”. 1961. gadā uzceltais mūris aizveda mūs no Berlīnes, lai mēs uzsāktu studijas Braunšveigas Tehniskajā universitātē. Braunšveigā mēs abi mitinājāmies kādā pamestā, nojaucamā villā. Katedras laboratorijā Dīters Oesterlens nodrošināja mūs kā jaunākos asistentus ar tekošu ūdeni, bet rasēšanas dēļi bija pieejami Frīdriha Vilhelma Krēmera rasēšanas zālē. Mācībām pietika, taču dzīvei tas bija par maz. Meinhards ieveda un veiksmīgi izplatīja firmas Luxo rasēšanas galdu lampas, un mēs abi salīgām darbā pie arhitektiem, kuru uzdevumā kopā vai atsevišķi rasējām konkursa skices savā rakursā.

Kad 1964./65.gadā nolikām eksāmenu, mēs jau bijām pieredzējusi skiču izstrādātāji, kuru darba rezultātā pasūtītāji bija ieguvuši dažādas balvas, tajā skaitā arī Tits Tešners konkursā „Volfsburgas teātris” saņēma 3. vietu, bet Šarūns /Scharoun/ ieguva pirmo, Aalto - 2. vietu. Savukārt, mūsu elks Jerns Utzons galu galā palika aiz mums un ieguva tikai 4. vietu. Iespēja darboties mūsu ideālu vidū kā līdzīgiem spārnoja mūsu pašpaļāvību. Mēs ar Meinhardu nekavējoties noīrējām Hamburgā vienistabas biroju, ne dienu nesaistoties algotā darbā. Mēs naivi reklamējāmies laikrakstā Hamburger Abendblatt: „Arhitektu rasējumi. Lēti. Tālr. 45026.” Uz sludinājumu atsaucās tikai viens taksometra vadītājs, kurš gribēja pārbūvēt savu garāžu. Par celtniecību nebija ne runas. To apguvām vienīgi pie brēmenieša Rolfa Štrēmera, kas uzdeva mums piedalīties divos konkursos, kuros uzvarējām. Viņš bija tik godīgs, ka nosauca mūsu vārdus un piedāvāja mums sadarbību. Tādējādi Meinharda vadībā kā mūsu prakses pārbaudes darbs radās Dīkirkas Sporta forums Luksemburgā, bet manā vadībā - Maksa Planka Aeronomijas un stratosfēras fizikas institūts Harcā.

Izbaudījuši panākumu garšu, mēs ar Meinhardu, nebaidoties riska, izpalīdzīgu draugu atbalstīti, sākām piedalīties konkursos ar savu vārdu. Rezultāts bija skurbinošs: septiņas pirmās balvas pirmā darba gada laikā kā mūsu sadarbības sākums. Meinhards un es veidojām skices intuitīvi, ar celtnieku izpratni. Mūsu mērķis bija funkcionāla atbilstība, konstrukcijas tīrība un nepārprotama dizaina sintēze, atbilde uz genius loci, (vietas gars. lat.) ar sociālo bonusu īpašu piedāvājumu, pēc principa cui bono (kā labā? lat.). Šāda nostāja ir izprasta un atzīta gan toreiz, gan tagad.

Šī noskaņa ir nepārtraukti veidojusi mūsu stilu gadu desmitos un paaudžu paaudzēs.

Kā jauni arhitekti mēs ar Meinhardu gribējām iestāties BDA /Vācu arhitektu apvienība/, lai mēs arī pēc statusa piederētu arhitektu elitei. Mūsu uzņemšanas pieteikums Hamburgas BDA bija nevainojams. Mums jautāja, vai mēs nedomājot, ka strādāt citu arhitektu labā kā zemūdenēm – skiču izstrādātājiem ir nedaudz aizvainojoši. Mēs savā vientiesībā tā apmulsām, ka neattapāmies uzdot jautājumus par mūsu darba devējiem – BDA dalībniekiem. Darba bija un vienmēr ir vairāk nekā laika, tāpēc jau kopš studiju gadiem mēs ar Meinhardu gandrīz aizvien izstrādājām skices paralēli, katrs pēc saviem ieskatiem, saskaņā ar ģenerāļa Blīhera vārdiem: „Maršē katrs atsevišķi, triecienu dod kopīgi.” Tas ir ne vien produktīvāk, bet arī vairāk atbilst mūsu raksturiem. Ja līdzīgi izprotam skici, ikviens no mums zina, ko domā otrs – un rīkosies līdzīgi vai citādi.

Mūsu jaunais birojs izauga līdz ar projektiem. Meinharda jaunības pieredze, uzņēmēja talants ātri vien sekmēja improvizējošās arhitektu darbības izaugsmi. Berlīnes Tēgelas lidosta bija mūsu pirmais lielais lēciens. Pompozie konkursa panākumi sakņojās Meinharda par Hannoveras Langhāgenes lidostu izstrādātā diplomdarba atziņās. Turpmākais skiču koncepcijas attīstības virziens bija pārliecinošs – un Meinharda izturēšanās, pārrunājot līgumus, bija tik pašapzinīga, ka mums, iesācējiem, virzoties soli pa solim, pat izdevās izkarot visa kompleksa pasūtījumu.

Līdz ar celtniecību attīstījās mūsu partnerība, Rolfs Nīballa bija pirmais no mūsu trim partneriem. Kā agrākais Šarūna filharmonijas būvdarbu vadītājs, viņš atnāca ar būvdarbu praktisko pieredzi. Meinhards nodibināja mūsu biroja filiāli un vadīja lielāko Berlīnes celtniecības projektu, ko nodeva ekspluatācijā tikai pēc trim celtniecības gadiem. Tikpat maz nedrošības kā pirms konkursa par Berlīnes Tēgelas lidostu Meinhardam bija arī par konkursu Irānas Nacionālā bibliotēka 1978. gadā. Tas bija globāls izaicinājums un sensacionāla uzvara, taču islāma revolūcija projektu iznīcināja.

Vēlāk Ķīnā veicās labāk. Viņa panākumi konkursā par Pekinas Vācu skolu Vācijas Federatīvās Republikas uzdevumā kļuva par pirmo projektu spektru, kas virzījās no vieniem panākumiem uz nākošajiem. Ķīnai tiecoties pēc labas arhitektūras, pateicoties Meinharda uzņēmēja tālredzībai un nerimtīgajai arhitekta degsmei, tika novērtētas un izmantotas kvalitātes atlases iespējas. Mūsu darbi Ķīnā un Vjetnamā ir kļuvuši par arhitektoniskiem pirmsākumiem un sadarbību ar mūsu jau ilggadīgajiem jaunākajiem partneriem, kuri izauguši mūsu birojos.

Arhitekta darbam pievienojās pasniedzēja uzdevumi. Meinhardu pirmo jau agri uzaicināja strādāt Braunšveigas TU, mani vēlāk – RWTH /Reinas - Vestfāles tehniskā augstskola/ Āhenē. Būt mūsu skolotāja Vilhelma Krēmera sekotājam – tas bija sevišķs gods viņa jaunajos gados, līdzīgi kā man kļūt par godātā Gottfrīda Bēmsa darba turpinātāju. Skolotāja darbs prasa izskaidrot visus personiski pamatojamos jautājumus, apsverot projektu. Šis apstāklis mācīja mūs izteikties vārdos un rakstos, aizsāka bagātinošu dialogu starp paaudzēm, nodrošināja motivētu studentu, asistentu un diplomātu pieplūdumu.

Mēs saprotamies kā ģenerālā virziena pārstāvji. Meinharda apzīmējums „visa kopuma speciālisti” to ir izvērsis plašumā - sākot ar individuālo mēbeļu dizainu līdz Ķīnas miljonu pilsētai Lingangai.

Mūsu darba izaugsmei sekoja atzinība: lielā BDA balva, Šūmahera balva, Brīvās mākslas akadēmijas balva, VFR Nopelnu krusti, goda doktoru nosaukumi un tā tālāk, kā arī Meinhardam piešķirtais goda dalībnieka statuss, mācību spēka pienākumi un pat teoloģijas goda doktora nosaukums. Antropozofiskās kristiešu draudzes mācītāja ģimenes audžubērns kopā ar mūsu partneri Joahimu Caisu radīja visskaistāko paviljonu Hannoveres pasaules izstādei Expo 2000 – ekumēnisko Kristus paviljonu, kura galvenā daļa pēc nojaukšanas un atkārtotas uzcelšanas šodien ir Folkenrodas evaņģēlistu klostera baznīca.

Apjūsmoto panākumu pretmets ir nepatīkamas neveiksmes. Tas attiecas ne vien uz daudzajiem neuzceltajiem, balvu saņēmušajiem konkursa projektiem, bet arī uz celtnēm, kuras tika pārveidotas vai arī nebija iespējams tās savlaicīgi nodot ekspluatācijā. Meinhards  un dzelzceļa direktora Heinca Dirra kopīgi uzsāktā projekta „Staciju renesanse” ietvaros notika Berlīnes Galvenās stacijas celtniecība, kura vēlāk piedzīvoja pārveidojumus, kas maksāja dārgi. Vēl nepatīkamākas ir lidostas menedžmenta nebeidzamās nedienas sakarā ar nesaderīgās ugunsdrošības iekārtas remontu Berlīnes lidostā BBI, kurš uzdots diviem nozares gigantiem – Siemens un Bosch. Tas atgādina miljardiem vērtos Toll Collect sistēmaselektronikas nodrošinājuma nokavējumus autobāņa muitai, pateicoties koncerniem Siemens un Daimler Chrysler. Meinhards ir kareivīgs. Tādu pasūtītāju nekrietnā metode „ķeriet zagli”, kuri nonāk pretrunā paši ar sevi, rosina viņu publiskot savas taisnās dusmas.

Sasniedzis pilnus astoņdesmit gadus, Meinhards nolūkojas savā iespaidīgajā mūža darbā un vienlaikus ir nemiera pārņemts, ko es dalu ar viņu. Viņa iecere - mūsu „gmp fonds” ar tā tālākizglītības akadēmiju „aac” attīstās Meinharda gādībā, un paaudžu stafete mūsu partnerattiecībās notiek pilnā sparā. Mūsu triju paaudžu kolektīvs lepojas, ka mēs 50 gadu laikā joprojām gūstam panākumus, sacenšoties ar ārzemju konkurentiem Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Dzīve mūs ir bagātīgi apdāvinājusi.

Tas piepilda manu sirdi ar pateicību Meinhardam, kurš 50 gadus izdzīvo profesionālu laulību kopā ar mani. Prieks par radīto un par to, kas izaug no tā, ir skaista sajūsma par mūsu nākotni.

Folkvīns Margs /orig. Volkwin Marg/